Grāmata Anonīmie alkoholiķi izklāsta AA atveseļošanās programmu no alkoholisma. Tās galvenais mērķis ir parādīt citiem alkoholiķiem, tieši kādā veidā mēs atveseļojāmies. Grāmatas oriģinālais izdevums angļu valodā pirmo reizi iznāca 1939. gadā ASV. Kopš tā brīža tā ir tulkota vairāk nekā 70 valodās. Latviski šis teksts pirmo reizi publicēts 2004. gadā. Zemāk lasāms fragments no grāmatas  2018. gada izdevuma.

3. nodaļa

VAIRĀK PAR ALKOHOLISMU

Vairākums no mums negrib labprātīgi atzīt, ka esam īsti alkoholiķi. Neviens taču negrib sevi fiziskā un prāta ziņā uzskatīt par atšķirīgu no saviem paziņām. Tādēļ nerada izbrīnu bezgalīgie, veltīgie mēģinājumi pierādīt, ka mēs varam dzert tāpat kā visi citi. Doma – kaut kad un kaut kā dzert ar kontroli un baudu, ir ap sēdusi katru pārmērīgu dzērāju. Šīs ilūzijas dzīvotspēja ir patiešām apbrīnojama. Daudzi tai seko pat uz ārprāta vai nāves sliekšņa.

Mēs jau uzzinājām, ka mums pilnīgi visdziļākajā būtībā jāatzīst, ka mēs esam alkoholiķi. Tas ir pirmais solis uz atveseļošanos. Ir pilnīgi jāatsakās no maldiem, ka esam tādi paši kā visi citi vai kaut kad par tādiem kļūsim.

Mēs, alkoholiķi, esam vīrieši un sievietes, kas zaudējuši spēju kontrolēt savu dzeršanu. Mēs zinām, ka neviens īsts alkoholiķis nekad neatgūs šo kontroli. Mēs visi brīžiem esam jutuši, ka esam to ieguvuši, taču pēc šiem periodiem – parasti īsiem – neizbēgami ir sekojuši citi, kad kontrole gandrīz pilnīgi zuda, kas noveda pie nožēlojama un neaptverama morāla pagrimuma. Mēs, visi kā viens, esam pārliecināti, ka tādi alkoholiķi kā mēs esam progresējošas slimības varā. Laika gaitā tā var tikai pasliktināties, tā nekad nevar uzlaboties.

Mēs līdzināmies cilvēkiem, kuri zaudējuši kājas; tās viņiem nekad neataugs. Nav tādas ārstēšanas metodes, kura spētu alkoholiķus, tādus, kā mēs, padarīt līdzīgus citiem cilvēkiem! Mēs izmēģinājām visas iespējamās ārstēšanas metodes. Dažos gadījumos bija vērojama īslaicīga uzlabošanās, kurai vienmēr sekoja vēl daudz nopietnāks slimības recidīvs. Alkoholisma problēmu zinoši ārsti ir vienisprātis, ka nav nekā tāda, kas no alkoholiķa varētu izveidot normālu iedzērēju. Varbūt kādreiz zinātne šo problēmu atrisinās, taču līdz šim tas vēl nav noticis.

Neraugoties uz visu sacīto, daudzi alkoholiķi atsakās ticēt, ka viņi pieder šai kategorijai. Izmantojot dažādas pašapmāna formas un dažādus eksperimentus, viņi cenšas sev pierādīt, ka ir izņēmums, tātad viņi nav alkoholiķi. Ja kāds no tiem, kurš agrāk nevarēja kontrolēt savu dzeršanu, var pēkšņi tā pārmainīties un dzert kā džentlmenis, tad mēs noņemam cepuri viņa priekšā. Dievs ir liecinieks, mēs pietiekami ilgi un pietiekami neatlaidīgi pūlējāmies iemācīties dzert kā citi cilvēki!

Lūk, dažas no mūsu pielietotajām metodēm: dzert tikai alu, ierobežot dzērienu daudzumu, nekad nedzert vienatnē, nekad nedzert no paša rīta, dzert tikai mājās, neturēt mājās alkoholu, nekad nedzert darba laikā, dzert tikai viesībās, no viskija pāriet uz konjakiem, dzert tikai dabīgos vīnus, piekrist atlaišanai no darba, ja kaut reizi piedzersies darbā, doties ceļojumā, nedoties ceļojumā, dot solījumu nekad vairs nedzert (ar vai bez svinīgiem zvērestiem), vairāk nodarboties ar sportu, lasīt iedvesmojošas grāmatas, uzturēties veselības uzlabošanas iestādēs vai sanatorijās, labprātīgi piekrist ārstēties slēgta tipa psihiatriskajās slimnīcās. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi.

Mēs nevēlamies nevienu pasludināt par alkoholiķi, bet tu vari ātri uzstādīt diagnozi sev pats. Ieej tuvākajā bārā un pamēģini dzert, sevi kontrolējot. Pamēģini iedzert un pēkšņi pārtraukt. Mēģini to vairākas reizes. Ja būsi godīgs pats pret sevi, nevajadzēs ilgu laiku, lai uzzinātu, kas ar tevi notiek. Varbūt ir vērts piedzīvot nervu drudzi, lai pilnībā apzinātos savu stāvokli.

Mēs ticam, ka mūsu dzeršanas karjeras sākumā, lai gan to nevar pierādīt, daudzi no mums varēja pārtraukt dzeršanu. Grūtības slēpjas tajā apstāklī, ka tikai dažiem alkoholiķiem ir vēlēšanās pārtraukt dzeršanu, kamēr tas vēl ir iespējams. Mums ir zināmi daži gadījumi, kad cilvēki ar visām alkoholiķa pazīmēm spēja atmest dzeršanu uz ilgu laiku, pateicoties milzīgai gribai. Lūk, viens no tādiem gadījumiem.

Vīrs ap trīsdesmit katru dienu daudz dzēra. Rītos pēc dzeršanām viņš bija ļoti nervozs un mierināja sevi atkal ar alkoholu. Viņš gribēja gūt panākumus biznesā un drīz saprata, ka neko nesasniegs, kamēr neatmetīs dzeršanu. Tiklīdz viņš uz sāka dzert, tā pazaudēja jebkuru kontroli. Tad viņš nolēma, ka nedzers ne lāsi alkohola, līdz pēc panākumiem biznesā dosies pelnītā atpūtā. Viņš bija cilvēks ar apbrīnojamu gribasspēku, nedzēra divdesmit piecus gadus un piecdesmit piecu gadu vecumā pēc spīdošas karjeras aizgāja pensijā. Te nu viņš kļuva par upuri ilūzijai, kuru lolo visi alkoholiķi – ka ilgā atturība un disciplīna ļauj viņam dzert kā pārējiem cilvēkiem. Tā viņa mājās ienāca “mīkstās čības un pudele”. Pēc diviem mēnešiem viņš jau bija slimnīcā, izjūtot pazemojumu un neizpratni. Pēc tam viņš mēģināja dzert ar mēru, mēģināja ar visiem spēkiem beidzot pārtraukt dzeršanu, taču to izdarīt vairs nevarēja un vairākkārt viņam vajadzēja atgriezties slimnīcā. Nauda viņam ļāva šīs problēmas atrisināšanai izmantot visas iespējamās ārstēšanās metodes. Visi mēģinājumi beidzās nesekmīgi. Lai gan aizejot pensijā, viņš bija fiziski stiprs cilvēks, viņa veselība strauji sa gruva, un pēc četriem gadiem viņš nomira.

Šis gadījums ir ļoti pamācošs. Daudzi no mums cer, ka pēc ilgstošas nedzeršanas mēs varētu dzert kā visi. Bet, lūk, bija cilvēks, kurš piecdesmit piecu gadu vecumā atklāja, ka viņš palicis turpat, kur bija, trīsdesmit gadu vecumā pārtraucot dzeršanu. Kārtējo reizi mēs pārliecinājāmies atkal un atkal: “Ja tu esi alkoholiķis, tad alkoholiķis uz visu mūžu.” Ja pēc ilgstošas atturības mēs atsākam dzert, tad ļoti drīz būsim tikpat bēdīgā stāvoklī kā agrāk. Ja mēs esam nolēmuši atmest dzeršanu, tad tas ir jādara bez atrunām, nemēģinot kaut kur apslēpt pat vismazāko domu par to, ka kādreiz varēsim dzert kā visi cilvēki.

Šī pieredze var jaunus cilvēkus iedvesmot atmest dzeršanu, balstoties uz savu gribasspēku. Mēs šaubāmies, vai daudziem no viņiem tas izdosies, jo neviens īsti nevēlas atmest dzeršanu. Diezin vai kādam tas izdosies tādā brīdī, kad būs ieguvis alkoholiķim raksturīgo aplamo domāšanu. Daži no mums, kam ir trīsdesmit un mazāk, ir dzēruši tikai dažus gadus, taču arī viņi bija tikpat bezspēcīgi kā tie, kuri bija dzēruši divdesmit gadus.

Lai būtu nopietnas sekas, nav nepieciešams dzert tik ilgi un tik daudz, kā to darīja daudzi no mums. Tas īpaši attiecas uz sievietēm. Sievietes ar noslieci uz alkoholismu bieži neatgriezeniski kļūst par alkoholiķēm dažu gadu laikā. Daudzi dzērāji, kurus apvaino vārds “alkoholiķis”, izbrīnījušies atklāj, ka viņi nevar atmest dzeršanu. Mēs, kuriem ir pazīstami slimības simptomi, redzam daudz potenciālo alkoholiķu jaunatnes vidū. Taču mēģiniet viņiem to ieskaidrot! *

Atskatoties atpakaļ, mēs redzam, ka esam turpinājuši dzert vēl daudzus gadus pēc tā brīža, kad mēs būtu varējuši apstāties ar gribasspēka palīdzību. Ja tev kāds jautā, vai viņš jau iekļuvis šajā bīstamajā posmā, iesaki viņam gadu nedzert. Īstam alkoholiķim, kurš jau nonācis pietiekoši tālu, uz veiksmi ir ļoti maz cerību. Mūsu dzeršanas agrīnajā periodā arī mēs varējām dažreiz gadu vai vairāk nedzert, vēlāk kļūstot atkal par nopietniem dzērājiem. Kaut gan tu ar paša spēkiem vari uz kādu laiku pārtraukt savu dzeršanu, tomēr tu varbūt esi potenciāls alkoholiķis. Mēs uzskatām, ka tikai daži no tiem, kuriem do māta šī grāmata, varēs gadu nedzert. Daži piedzersies jau nākamajā dienā pēc šāda lēmuma pieņemšanas, bet vairums – pēc dažām nedēļām.

Tiem, kuri nevar dzert mēreni, rodas jautājums – kā pārtraukt dzeršanu vispār. Mēs, protams, pieņemam, ka lasītājs grib atmest dzeršanu. Ja kāds grib atmest dzeršanu bez garīgā pamata, viss ir atkarīgs no tā, cik daudz viņš ir zaudējis spēju izlemt, vai viņš grib dzert vai nedzert. Mums daudziem šķita, ka mums ir stingrs raksturs. Bija liela vēlēšanās pārtraukt dzeršanu uz visiem laikiem. Tomēr to izdarīt nebija iespējams. Tā arī ir mums zināmā alkoholisma mulsinošā īpatnība – pilnīga nespēja atteikties no alkohola, lai kā tas būtu nepieciešams un lai kā mēs to vēlētos.

Kā mēs varētu palīdzēt mūsu lasītājiem pašiem noteikt, vai viņi ir tādi paši kā mēs? Eksperiments kādu laiku atturēties no alkohola lietošanas var noderēt, taču mums šķiet, ka varam piedāvāt pat vēl lielāku pakalpojumu tiem, kuri cieš no alkoholisma, un, iespējams, arī mediķiem. Mēs aprakstīsim dažus psihiskus stāvokļus pirms dzeršanas, jo tajos, acīmredzot, slēpjas problēmas būtība.

Kas raksturīgs alkoholiķa domāšanai, kurš vienmēr atkal atkārto savu izmisīgo eksperimentu ar pirmo glāzīti? Draugi, kuri ir ar viņu runājuši pēc kārtējās dzeršanas, kura novedusi pie šķiršanās vai bankrota sliekšņa, ir apmulsuši, redzot viņu ejam tieši uz dzertuvi. Kāpēc viņš tā dara? Par ko viņš domā?

Mūsu pirmais piemērs ir kāds draugs, kuru sauksim par Džimu. Viņam bija jauka sieva un ģimene. Viņš mantoja ienesīgu automašīnu aģentūru. Viņam bija slavējams Pasaules kara veterāna nopelnu saraksts. Viņš ir lielisks komersants. Visiem viņš patīk. Viņš ir gudrs cilvēks, no mūsu viedokļa pilnīgi normāls, kaut arī nedaudz nervozs. Līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam viņš nedzēra nemaz. Dažus gadus pēc dzeršanas sākuma viņš dzērumā kļuva tik agresīvs, ka viņu nācās ievietot psihiatriskajā slimnīcā. Iznācis no slimnīcas, viņš nodibināja kontaktu ar mums.

Mēs viņam izstāstījām, ko zinām par alkoholismu, kā arī par mūsu atrasto atveseļošanās ceļu. Arī viņš to uzsāka. Viņam izdevās atgriezties ģimenē, un viņš sāka strādāt par pārdevēju firmā, kuru dzeršanas dēļ bija zaudējis. Kādu laiku viss veicās lieliski, taču viņam neizdevās paplašināt savu garīgo dzīvi. Sev par lielu pārsteigumu viņš vairākkārt, ar īsiem starplaikiem, piedzērās. Pēc katras dzeršanas mēs runājām ar viņu, rūpīgi analizējot visu notikušo. Viņš atzina, ka ir īsts alkoholiķis, un ka viņa stāvoklis ir ļoti nopietns. Viņš zināja – ja neapstāsies, tad atkal nokļūs slimnīcā. Turklāt pazaudēs arī ģimeni, kurai viņš bija ļoti pieķēries.

Tomēr viņš atkal piedzērās. Mēs lūdzām viņu sīki izstāstīt, kā tas notika. Lūk, ko viņš stāstīja: “Otrdienas rītā es ierados darbā. Atceros, mani satrauca doma, ka es strādāju par pārdevēju uzņēmumā, kas agrāk piederēja man. Es nedaudz aprunājos ar saimnieku par šo un to. Pēc tam es nolēmu aizbraukt uz ārpilsētu, lai satiktu kādu potenciālu automašīnas pircēju. Ceļā es sajutu, ka esmu izsalcis, tāpēc apstājos pie nelielas ēstuves ar bāru. Man nebija nodoma dzert. Gribēju apēst sviestmaizi. Iedomājos šeit satikt kādu, kurš ieinteresētos par automašīnas pirkšanu. Šo vietu pazinu jau vairākus gadus. Es tur biju vairāk kārt ēdis to mēnešu laikā, kad nedzēru. Apsēdos pie galdiņa un pasūtīju sviestmaizi un glāzi piena. Vēl joprojām nebija nekādu domu par dzeršanu. Es pasūtīju vēl vienu sviestmaizi un nolēmu izdzert vēl vienu glāzi piena.

“Pēkšņi man prātā ienāca doma, ka unce viskija piena glāzē man paēdušam pilnīgi nekaitēs. Es pasūtīju viskiju un to pielēju pienam. Man bija neskaidra sajūta, ka rīkojos ne sevišķi gudri, taču mierināju sevi ar to, ka es taču dzeru, labi paēdis. Eksperiments noritēja tik veiksmīgi, ka pasūtīju vēl viskija porciju un atkal ielēju to piena glāzē. Šķita, ka tas uz mani neiedarbojas, un es to atkārtoju vēlreiz”.

Tā sākās vēl viens Džima ceļojums uz slimnīcu. Draudēja briesmas tā arī palikt ieslēgtam slimnīcā, zaudēt ģimeni un darbu, nemaz nerunājot par spēcīgām fiziskām un morālām ciešanām, kuras viņā dzeršana vienmēr izraisīja. Viņš ļoti daudz zināja par sevi kā alkoholiķi. Tomēr visi apsvērumi attiecībā uz nedzeršanu tika viegli aizslaucīti ar muļķīgo ideju, ka viņš var iedzert viskiju, ja to sajauc ar pienu!

Lai kāds arī būtu precīzs šī vārda definējums, mēs to saucam par tīru vājprātu. Kā citādi var nosaukt šādu mēra sajūtas zudumu, nespēju loģiski domāt?

Varbūt jūs domājat, ka tas ir ekstremāls gadījums. Mums tas tāds nešķiet tāpēc, ka līdzīgs domāšanas veids ir tipisks mums visiem. Dažreiz mēs tikai nedaudz vairāk nekā Džims domājām par sekām. Vienmēr bija šis dīvainais prāta fenomens, kad vienlaicīgi ar mūsu saprātīgajiem spriedumiem neizbēgami parādījās pilnīgi neprātīgi un smieklīgi attaisnojumi, lai iedzertu pirmo glāzīti. Mūsu saprātīgās domas nevarēja mūs atturēt. Bezprātīgā ideja uzvarēja. Nākamajā dienā mēs sev visā nopietnībā un atklātībā jautājām – kā gan tas varēja notikt?

Citos apstākļos mēs apzināti gājām uz to, lai piedzertos, attaisnojot sevi ar to, ka mēs nervozējam, dusmojamies, uztraucamies, esam depresijā, esam greizsirdīgi un tā tālāk. Taču pat tā iesākot, mums bija jāatzīst, ka visi mūsu kārtējie attaisnojumi vienmēr bija nepietiekoši un nesaprātīgi, salīdzinājumā ar to, kas bija pēc tam. Tagad mēs saprotam, ka, dzeršanu uzsākot apzināti un nevis nejauši, mums tik pat kā nebija nopietnu vai iedarbīgu domu par iespējamām šausminošām sekām.

Mūsu uzvedība attiecībā uz pirmo glāzīti ir tikpat absurda un nesaprotama, kā apsēstība cilvēkam skriet pāri ielai mašīnu drūzmā. Viņš izjūt baudu, ātri lēkājot starp braucošajām mašīnām. Tā viņš, neraugoties uz draudzīgiem brīdinājumiem, izklaidējas vairākus gadus. Šajā etapā viņu var nosaukt par muļķīgu puisi ar dīvainām uzjautrināšanās idejām. Tad veiksme beidzas, un viņš vairākkārt iegūst traumas. Ja viņš būtu normāls, tad varētu gaidīt šīs “izklaidēšanās” pārtraukšanu. Taču viņš atkal nokļūst zem riteņiem, un šoreiz viņam ir galvaskausa trauma. Nedēļu pēc iznākšanas no slimnīcas viņu notriec trolejbuss, un mūsu varonis pārlauž roku. Viņš saka, ka ir pieņēmis negrozāmu lēmumu – uz visiem laikiem izbeigt šo uzjautrināšanos, taču pēc dažām nedēļām viņam tiek lauztas abas kājas.

Dažus gadus turpinās šis neprāts, kuru pavada solījumi būt piesardzīgam vai vispār neiet pāri ielai. Beigu beigās viņš vairs nevar strādāt, sieva no viņa šķiras, un viņš kļūst par ap smieklu

citu acīs. Viņš izmēģina visus viņa rīcībā esošos līdzekļus, lai izmestu no galvas šo uzmācīgo ideju. Viņš ārstējas psihiatriskajā slimnīcā, cerot, ka tas viņam palīdzēs. Taču tajā pat dienā, kad viņš iznāk no slimnīcas, viņš skrien pāri ielai ugunsdzēsēju mašīnas priekšā, kura viņam pārlauž mugurkaulu. Tādam cilvēkam jābūt trakam, vai ne?

Tu vari nodomāt, ka mūsu piemērs ir pārspīlēts. Vai tiešām tā? Mēs, kas esam izlaisti caur veļas rulli, esam spiesti atzīt, ka šis piemērs attiecas tieši uz mums. Būdami prātīgi attiecībā pret visu citu, pret alkoholu mēs dīvainā veidā bijām vājprātīgi. Tas ir spēcīgi teikts, – bet vai nav taisnība?

Daži no jums domās: “Jā, viss, ko jūs sakāt, ir taisnība, taču tikai daļēji. Mums, protams, piemīt daži no jūsu norādītajiem simptomiem, bet mēs neesam nonākuši līdz tik bīstamai robežai kā jūs un nekad tik tālu nenonāksim. Pēc tā, ko jūs mums stāstījāt, mēs sevi pazīstam tik labi, ka ar mums tādas lietas vairs nevar notikt. Mēs alkohola dēļ dzīvē visu neesam zaudējuši un netaisāmies to darīt. Paldies par informāciju.”

Tādi spriedumi var noderēt dažiem nealkoholiķiem. Tādiem, kuri muļķības dēļ dzer daudz, bet ir spējīgi dzert mazāk vai vispār nedzert tāpēc, ka viņu smadzenes un organisms nav sagrauti tādā pakāpē kā mums. Taču īstie vai potenciālie alkoholiķi gandrīz bez izņēmumiem būs pilnīgi nespējīgi atmest dzeršanu, balstoties uz sava stāvokļa izpratni. Šo momentu mēs gribam īpaši pasvītrot, iedvest lasītāju – alkoholiķu apziņā to, ko mums ir iemācījusi mūsu rūgtā pieredze. Parādīsim citu gadījumu.

Freds ir līdzīpašnieks kādā labi pazīstamā grāmatvedības firmā. Viņam ir labi ienākumi, jauka māja, viņš ir laimīgs ģimenē un ir spējīgu, universitātes vecuma bērnu tēvs. Viņa personība ir tik pievilcīga, ka ar visiem viņam izveidojas draudzīgas attiecības. Mūsu Freds ir veiksmīga biznesmeņa paraugs. Ārēji viņš ir solīds, nosvērts cilvēks. Taču viņš ir alkoholiķis. Pirmo reiz mēs Fredu satikām apmēram pirms gada slimnīcā, kur viņam ārstēja uzbudinātos nervus. Viņam tā bija pirmā šāda veida pieredze, un viņam bija liels kauns. Viņš bija tālu no domas, ka ir alkoholiķis. Viņš sacīja, ka atrodas slimnīcā tikai tā pēc, lai nomierinātu nervus. Ārsts nopietni lika saprast, ka ar viņu ir daudz sliktāk, nekā Freds iedomājas. Tas viņu no māca vairākas dienas. Viņš cieši nolēma pavisam atmest dzeršanu. Viņam pat prātā neienāca, ka varbūt viņš to nevarēs iz darīt, neskatoties uz savu raksturu un stāvokli sabiedrībā. Freds atteicās ticēt, ka viņš ir alkoholiķis, un, vēl vairāk, pie ņemt šīs problēmas risināšanai kaut kādus garīgus līdzekļus. Mēs viņam izstāstījām visu, ko zinājām par alkoholismu. Viņš ieinteresējās un piekrita, ka viņam piemīt daži simptomi, taču viņš bija ļoti tālu no apziņas, ka pats ar sevi nevarētu tikt galā. Viņš bija pārliecināts, ka piedzīvotais pazemojums un jauniegūtās zināšanas palīdzēs viņam nodzīvot skaidrā visu atlikušo dzīvi. Sevis izpratne visu noliks savās vietās.

Kādu laiku mēs par Fredu neko nedzirdējām. Tad mums pateica, ka viņš atkal ir slimnīcā. Šoreiz viņš bija pavisam drebelīgs. Drīz viņš ļoti vēlējās mūs redzēt. Freda stāsts ir ļoti pamācošs, jo viņš bija absolūti pārliecināts, ka dzeršana ir jāatmet, ka viņam nav nekādu attaisnojumu dzeršanai, ka visās savās lietās viņš demonstrē spējas saprātīgi domāt un izcilu noteiktību, taču, neskatoties uz visu to, bija cietis sakāvi.

Lai par to stāsta viņš pats: “Spēcīgu iespaidu uz mani atstāja viss, ko jūs man stāstījāt par alkoholismu, un es patiesi ticēju, ka nekad vairs nedzeršu. Es novērtēju jūsu domas par grūti aptveramā neprāta stāvokli pirms pirmās glāzītes, taču es biju pārliecināts, ka ar mani tas nenotiks pēc visa tā, ko es biju iemācījies. Es balstījos uz to, ka neesmu nonācis tik tālu kā vairākums no jūsu biedriem, ka es, parasti sekmīgi risinādams savas pārējās problēmas, tikšu cauri tur, kur jūsējie iekrita. Es sajutu, ka varu sev uzticēties, paļaujoties tikai uz savu gribasspēku un modrību.

Ar tādu noskaņojumu es strādāju, un sākumā viss bija labi. Man nebija grūti atteikties no alkohola, un es sāku domāt, ka man nevajag sarežģīt vienkāršas lietas. Kādudien es braucu uz

Vašingtonu, lai iesniegtu dažus dokumentus valdības birojā. Šajā savas atturības periodā es ne reizi vien biju izbraucis ārpus pilsētas, tā kā tas man nebija nekas jauns. Fiziskā ziņā es jutos

lieliski. Man nebija ne smagu problēmu, ne rūpju. Darījumi kārtojās labi. Es biju apmierināts un zināju, ka mani partneri arī ir apmierināti. Tuvojās beigām lieliska diena, pie horizonta nemanīja nevienu mākoni.

Devos uz savu viesnīcu un nesteidzīgi ģērbos vakariņām. Tikko es pārkāpu ēdamzāles slieksni, man galvā ienāca doma, ka būtu ļoti jauki pie vakariņām pasūtīt pāris kokteiļu. Un viss. Neko vairāk. Es pasūtīju kokteili un savas vakariņas. Pēc tam pasūtīju vēl vienu kokteili. Pēc vakariņām nolēmu pastaigāties. Kad atgriezos viesnīcā, es nodomāju, ka nebūtu slikti pirms gulētiešanas iedzert glāzi viskija ar sodu, tāpēc iegāju bārā un vienu izdzēru. Es atcerējos, ka pēc tam vēl vairākas reizes dzēru tajā naktī un daudz vairāk nākošajā rītā. Neskaidri atceros sevi lidmašīnā uz Ņujorku, ka lidostā sievas vietā atradu draudzīgi noskaņotu taksistu, ar kuru vairākas dienas braukāju apkārt. Pavisam neatceros, kur braucu, ko runāju un ko darīju. Pēc tam slimnīca ar neizturamām garīgām un fiziskām ciešanām.

Tiklīdz atguvu spriešanas spējas, es rūpīgi izanalizēju savu uzvedību tajā vakarā Vašingtonā. Es ne tikai nebiju pietiekami modrs, es pat nemēģināju pretoties pirmās glāzītes vilinājumam, toreiz es nemaz nedomāju par sekām. Es sāku dzert tik bezrūpīgi, it kā kokteilis būtu limonāde. Tad es atcerējos, ka mani draugi alkoholiķi mani brīdināja, ka viņi pareģoja: ja man ir alkoholiķa domāšana, nāks laiks un apstākļi, un es sākšu dzert atkal. Viņi man teica, ka, lai uzsāktu dzeršanu, manis uzceltās aizsargbūves sabruks jebkuras vienkāršas attaisnošanās priekšā. Tieši tā tas arī notika, vēl vairāk – viss, ko biju uzzinājis par alkoholismu, man pat neienāca prātā. Kopš tā brīža es zināju, ka man ir alkoholiķa domāšana. Es sapratu, ka gribasspēks un sevis izpratne man nepalīdzēs pārvarēt tik neizprotamās tukšās vietas manā apziņā. Es nesapratu cilvēkus, kuri teica, ka ir bezcerīgi bezspēcīgi vienas problēmas priekšā. Tagad es to zināju. Tas bija iznīcinošs trieciens.

Mani apciemoja divi cilvēki no Anonīmajiem alkoholiķiem. Viņi plati smaidīja, kas man ne sevišķi patika, un jautāja, vai es tagad uzskatu sevi par alkoholiķi, un vai man šoreiz patiešām pietiek. Es biju spiests piekrist gan tam, gan tam. Viņi mani pārliecināja ar pierādījumiem, ka alkoholiķa domāšana, ko es parādīju Vašingtonā, ir bezizejas stāvokļa pazīme. Viņi pa stāstīja dučiem gadījumu no pašu pieredzes. Tas sagrāva manu cerību pēdējās paliekas šo problēmu atrisināt ar saviem spēkiem.

Pēc tam viņi ieskicēja man garīgu atbildi un darbības programmu, kurai ar panākumiem bija sekojuši ap simts cilvēku. Kaut gan es tikai “uz papīra” biju draudzes loceklis, viņu priekš –

likumus no intelektuālā viedokļa nebija grūti sagremot. Taču darbības programma, lai arī ļoti saprātīga, prasīja krasas pārmaiņas. Tas nozīmēja, ka man noteikti jāatsakās no daudziem saviem uzskatiem par dzīvi. Tas nebija viegli. Tajā brīdī, kad es nolēmu izpildīt visas programmas prasības, man radās savāda sajūta, ka mans stāvoklis uzreiz ir uzlabojies; kā rādīja laiks, tā tas arī bija.

Tikpat svarīgs bija atklājums, ka garīgie principi atrisinās visas manas problēmas. Kopš tā brīža mana dzīve kļuva daudz saturīgāka un, es ceru, daudz noderīgāka nekā agrāk. Nevarētu teikt, ka mans iepriekšējais dzīvesveids bija slikts, taču es nemainītu pašus labākos tās dzīves brīžus pret pašiem sliktākajiem manas tagadējās dzīves brīžiem. Es negribētu atgriezties savā agrākajā dzīvē, pat ja varētu.”

Freda stāsts runā pats par sevi. Mēs ceram, ka tas tikpat dziļi skars tūkstošus, tādus kā viņš. Bet viņš bija izjutis vēl tikai pirmos veļas ruļļa pieskārienus. Vairums alkoholiķu ir krituši daudz dziļāk, pirms viņi patiešām sāk risināt savu problēmu.

Daudzi ārsti un psihiatri piekrīt mūsu secinājumiem. Viens no viņiem, kurš strādā pasaulslavenā slimnīcā, nesen dažiem no mums paziņoja: “Manuprāt, ir pareizi tas, ko jūs sakāt par alkoholiķu stāvokļa bezcerīgumu. Attiecībā uz tiem diviem jūsu cilvēkiem, kuru stāstus es esmu dzirdējis, man nav nekādu šaubu, ka viņu stāvoklis būtu 100% bezcerīgs, ja nenāktu dievišķā palīdzība. Ja jūs būtu mēģinājuši iekļūt mūsu slimnīcā kā pacienti, es nebūtu jūs pieņēmis, ja varētu no tā izvairīties. Tādi cilvēki kā jūs ir pārāk sirdi plosoši. Lai arī pats neesmu ticīgais, es ļoti respektēju garīgo pieeju tādos gadījumos, kā jūsējie. Lielākoties šādos gadījumos patiešām nav cita atrisinājuma.”

Atkārtojam vēlreiz: alkoholiķiem zināmos brīžos nav efektīvas psihiskās aizsardzības pret pirmo glāzīti. Izņemot dažus, ļoti retus gadījumus, ne pats alkoholiķis, ne kāds cits cilvēks nevar šādu aizsardzību nodrošināt. Šai aizsardzībai jānāk no Augstākā Spēka.

*Šie izteikumi balstās uz atziņām šīs grāmatas pirmpublicēšanas laikā. 1998. gadā ASV un Kanādā AA dalībnieku vidū apmēram viena piektdaļa bija jaunāki par trīsdesmit gadiem.