AA pirmsākumi
AA pirmsākumi
AA aizsākās 1935. gadā Akronā, Ohaio štatā, pēc Ņujorkas biržas māklera Bila V. un Akronas ķirurga Dr. Boba S. tikšanās. Abi bija kļuvuši par bezcerīgiem alkoholiķiem.
Pirms abu satikšanās gan Bils, gan Dr. Bobs jau bija pazīstami ar tolaik populāru reliģisku kustību ar nosaukumu “Oksfordas grupa”. Šī biedrība, kuras dalībnieki pārsvarā nebija alkoholiķi, uzsvēra universālu garīgu vērtību praktizēšanu ikdienas dzīvē. Tolaik Oksfordas grupu ASV vadīja episkopālās baznīcas garīdznieks Dr. Semjuels Šūmeikers.
Šīs garīgās mācības iespaidā Bils bija palicis skaidrā ar sena drauga Ebija T. palīdzību. Lai uzturētu savu atveseļošanos, Bils turpināja strādāt ar citiem alkoholiķiem. Tomēr pirms tikšanās ar Dr. Bobu neviens no alkoholiķiem, ar kuriem Bils mēģināja strādāt, nebija sasniedzis cerēto rezultātu.
Tajā pašā laikā Dr. Boba dalība Akronas Oksfordas grupā izrādījās nepietiekama, lai iegūtu skaidrību, savukārt satikšanās ar Bilu atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Pirmo reizi viņš bija bija sastapis alkoholiķi, kuram bija izdevies atveseļoties.
Bils uzsvēra, ka alkoholisms ir prāta, emociju un ķermeņa slimība. Šo svarīgo faktu Bils uzzināja no Dr. Viljama D. Silkvorta, Ņujorkas Taunsas slimnīcas (Towns Hospital) galvenā ārsta. Bils bija vairākkārt nonācis Dr. Silkvorta aprūpē. Lai gan Dr. Bobs pats bija ārsts, viņš nezināja, ka alkoholisms ir slimība. Atsaucoties Bila pārliecinošajām idejām, Dr. Bobs drīz vien palika skaidrā un nekad vairs neatgriezās pie alkohola. Tas kļuva par pamatu AA dzimšanai.
Abi vīri nekavējoties sāka strādāt ar alkoholiķiem Akronas pilsētas slimnīcā. Viens no pacientiem drīz vien ieguva pilnīgu skaidrību. Šie trīs vīri kļuva par pirmās AA grupas kodolu (lai gan tolaik viņi vēl nelietoja nosaukumu Anonīmie alkoholiķi).
Sākotnēji lēna izaugsme, kurai sekoja straujš uzplaukums
1935. gada rudenī Ņujorkā pamazām izveidojās otra alkoholiķu grupa. Trešā grupa parādījās Klīvlendā 1939. gadā. Bija vajadzīgi četri gadi, lai visu trīs sākotnējo grupu biedru skaits sasniegtu aptuveni 100 cilvēku.
1939. gada sākumā sadraudzība izdeva savu rokasgrāmatu “Anonīmie alkoholiķi”. Šī grāmata, kuru sarakstīja Bils, taču kuras tapšanā piedalījās daudzi agrīnie biedri, aprakstīja AA filozofiju un atveseļošanās metodi. Par šī darba vainagojumu kļuva tagad labi pazīstamie Divpadsmit soļi. Grāmatā bija iekļautas arī trīsdesmit atveseļojušos biedru gadījumu vēstures. No šī brīža sākās strauja AA attīstība.
Tāpat 1939. gadā laikraksts The Cleveland Plain Dealer publicēja vairākus rakstus par AA. Šie raksti, kurus papildināja pozitīvi redakcijas komentāri, izraisīja daudzus lūgumus pēc palīdzības. Klīvlendas grupa, kurā bija tikai divdesmit biedri, centās palīdzēt šiem alkoholiķiem. Alkoholiķi, kas bija skaidrā tikai dažas nedēļas, tika iesaistīti darbā ar pavisam jauniem gadījumiem. Tas pavēra jaunu darbības virzienu, kura rezultāti bija apbrīnojami. Dažus mēnešu laikā Klīvlendas grupas biedru skaits bija pieaudzis līdz aptuveni 500.
Tikmēr Ņujorkā 1938. gadā Dr. Bobs un Bils bija izveidojuši pilnvaroto padomi, lai pārstāvētu tikko dzimušo sadraudzību. Par jaunās padomes locekļiem kļuva gan AA biedri, gan uzņēmēja un filantropa Džona D. Rokfellera juniora pārstāvji. Šī padome tika nosaukta par “Alkoholiķu nodibinājumu” (The Alcoholic Foundation). Taču visi centieni piesaistīt ievērojamus finanšu līdzekļus cieta neveiksmi, jo Rokfellers secināja, ka liela nauda varētu samaitāt jaunizveidoto kustību.
Tomēr nodibinājumam izdevās atvērt nelielu biroju Ņujorkā. Biroja mērķis bija apstrādāt informācijas pieprasījumus un izplatīt AA grāmatas. Līdz šim šos centienus lielākoties finansēja paši AA biedri.
Gan grāmata, gan jaunais birojs drīz vien lieti noderēja. Žurnāls Liberty 1939. gada rudenī publicēja rakstu par AA, kas izraisīja aptuveni 800 izmisīgu lūgumu pēc palīdzības. Lai veicinātu AA atpazīstamību, 1940. gadā Rokfellers sarīkoja vakariņas, kurās ielūdza daudzus ietekmīgus draugus no Ņujorkas aprindām.
Tas izraisīja vēl vienu lūgumu pieplūdumu. Katrs lūgums saņēma personisku vēstuli un nelielu bukletu. Uzmanību izpelnījās arī grāmata “Anonīmie alkoholiķi”, kas nesen bija parādījusies apritē. Ar biroja un ceļojošo AA biedru atbalstu sāka parādīties daudzas jaunas grupas. Gada beigās biedru skaits sasniedza 2000.
Tad 1941. gada martā laikrakstā The Saturday Evening Post parādījās lielisks žurnālista Džeka Aleksandra raksts par Anonīmajiem alkoholiķiem. Sekoja milzīga rezonanse. Līdz gada beigām biedru skaits bija sasniedzis 6000, un proporcionāli palielinājās arī grupu skaits. Sadraudzība izplatījās visā ASV un Kanādā.
1950. gadā pasaulē jau bija 100 000 atveseļojušos alkoholiķu. Lai arī šis skaitlis bija iespaidīgs, tomēr posms no 1940. līdz 1950. gadam bija nenoteiktības pilns laiks. Par svarīgāko jautājumu kļuva tas, vai visi šie svārstīgie alkoholiķi spēs sadzīvot un sadarboties. Vai spēs turēties kopā un efektīvi darīt savu darbu? Šī problēma prasīja risinājumu. Tikmēr Ņujorkas galvenā mītne pavadīja daudz laika sarakstē ar tūkstošiem grupu, atbildot uz viņu jautājumiem.
Tomēr jau 1946. gadā kļuva iespējams izdarīt dažus secinājumus par to, kādas attieksmes un aktivitātes vislabāk atbilstu AA mērķiem. Šie principi izrietēja no sākotnējo grupu pieredzes. Bils tos apkopoja Anonīmo alkoholiķu Divpadsmit tradīcijās. Līdz 1950. gadam agrākais haoss lielā mērā bija izzudis. Praksē tikai ieviesta veiksmīga AA vienotības un darbības formula.
Līdzdibinātāja Dr. Boba mantojums
Šajā drudžainajā desmitgadē Dr. Bobs veltīja sevi alkoholiķu aprūpei slimnīcā. Viņš iepazīstināja viņus ar AA principiem. Daudzi alkoholiķi ieradās Akronā, lai saņemtu palīdzību Svētā Toma slimnīcā. Dr. Bobs kļuva par tās personāla locekli. Viņš un viņa līdzstrādniece, izcilā māsa Ignācija, aprūpēja un iepazīstināja ar A.A. aptuveni 5000 slimnieku. Pēc Dr. Boba nāves 1950. gadā māsa Ignācija turpināja strādāt Klīvlendas Labdarības slimnīcā. Viņai palīdzēja vietējās AA grupas, un tur A.A. pirmo reizi atrada vēl 10 000 cietēju. Tas bija lielisks piemērs tam, kā AA spēj sadarboties gan ar medicīnu, gan garīdzniecību.
Tajā pašā gadā AA organizēja savu pirmo Starptautisko saietu Klīvlendā, kas kļuva par Dr. Bobs pēdējo uzstāšanās reizi. Viņš uzsvēra nepieciešamību saglabāt AA vienkāršību. Viņš kļuva par liecinieku tam, kā Divpadsmit tradīcijas ar entuziasmu tika pieņemtas pastāvīgai lietošanai AA sadraudzībā visā pasaulē. Dr. Bobs nomira 1950. gada 16. novembrī.
Vispārējās kalpošanas konferences rašanās
Nākamajā gadā notika vēl viens svarīgs notikums. Ņujorkas birojs ievērojami paplašināja savu darbību. Tā funkcijas tagad ietvēra:
- sabiedriskās attiecības,
- palīdzību jaunām grupām,
- sadarbību ar slimnīcām,
- sadarbību ar cietumiem,
- saraksti ar ceļojošiem un nomaļos pasaules reģionos dzīvojošiem AA biedriem,
- sadarbību ar citām organizācijām alkoholisma jomā.
Galvenā mītne sāka arī izdot “standartizētas” AA grāmatas un bukletus. Tā uzraudzīja to tulkošanu citās valodās. Mūsu starptautiskais žurnāls AA Grapevine sasniedza ievērojamu tirāžu. Šīs un daudzas citas aktivitātes kļuva par neaizstājamiem elementiem visas sadraudzības darbībā.
Un tomēr šie vitāli svarīgie pasākumi joprojām atradās izolētas pilnvaroto padomes rokās. Bils un Dr. Bobs bija vienīgā pilnvaroto saikne ar sadraudzību. Kā līdzdibinātāji bija uzsvēruši jau pirms vairākiem gadiem, bija absolūti nepieciešams sasaistīt AA pilnvarotos ar sadraudzību, kurai tie kalpoja.
Drīz vien tika sasaukti delegāti no visiem ASV un Kanādas štatiem un provincēm. Šādā sastāvā šī kalpošanas struktūra pirmo reizi sanāca 1951. gadā. Neraugoties uz sākotnējām bažām, sanāksme bija ļoti veiksmīga. Pirmo reizi padome kļuva tieši atbildīga visai AA sadraudzībai kopumā. Tā radās AA Vispārējās kalpošanas konference — un tādējādi nodrošināta AA pastāvēšana nākotnē.
1955. gadā Sentluisā notika otrais starptautiskais saiets, kurā atzīmēja sadraudzības 20. gadadienu. Uz to brīdi konference bija pilnībā attaisnojusi savas cerības. Šajā sanāksmē vecbiedru vārdā Bils nodeva AA turpmāko aizgādību un pārraudzību konferences un tās pilnvaroto rokās. Šajā brīdī sadraudzība kļuva patstāvīga — Anonīmie alkoholiķi sasniedza pilngadību.
AA turpina izaugsmi visā pasaulē
Ja nebūtu A.A. draugu, Anonīmie alkoholiķi, iespējams, nekad nebūtu radušies. AA nekad nebūtu varējusi attīstīties un uzplaukt bez daudziem cilvēkiem. Īpaši svarīga nozīme bija mūsu draugiem medicīnas, reliģijas un komunikācijas jomās. Esam ļoti pateicīgi par viņu ieguldīto laiku un pūlēm, lai palīdzētu A.A.
Bils nomira Maiami 1971. gada 24. janvārī. Pirms septiņiem mēnešiem šajā vietā viņš bija teicis savu pēdējo publisko uzrunu AA 35. gadu jubilejai veltītajā starptautiskajā saietā. Viņa pēdējie vārdi saviem A.A. biedriem bija šādi: “Lai Dievs mūžīgi svētī jūs un Anonīmos alkoholiķus.”
Kopš tā laika AA ir kļuvusi par patiešām globālu sadraudzību. Tas pierāda, ka AA dzīvesveids mūsdienās var pārvarēt vairākumu rases, ticības un valodas barjeru. Reizi divos gados tiek rīkota Pasaules kalpošanas sanāksme, kas pirmo reizi sanāca 1969. gadā. Tā notiek pārmaiņus Ņujorkā un citās pasaules valstīs, kā, piemēram, Anglijā, Meksikā, Jaunzēlandē, Somijā un citur.
Šodien Anonīmie alkoholiķi ir atrodami aptuveni 180 pasaules valstīs.