Mēs, anonīmie alkoholiķi, esam vīrieši un sievietes, kas atklājuši un atzinuši, ka nevaram kontrolēt alkohola lietošanu. Mēs esam aptvēruši, ka mums jāiemācās dzīvot bez tā, ja nevēlamies sagādāt nepatikšanas paši sev un saviem tuviniekiem.

Mums ir tikai viens galvenais mērķis: palikt skaidrā un palīdzēt citiem, kas lūdz pēc palīdzības, iegūt skaidrību.

Mēs neesam alkohola apkarošanas biedrība, neesam saistīti ar kādu grupu, sektu vai reliģisku konfesiju. Mēs nevēlamies padarīt pasauli par nedzērājiem. Mēs nevervējam jaunus biedrus, bet laipni gaidām tos. Mēs neuzbāžamies ar savu pieredzi citiem, bet dalāmies ar to tad, kad mums to lūdz.

Mūsu vidū var atrast visu vecumu, dažādu sociālo, ekonomisko un kultūras slāņu cilvēkus. Daži no mums dzēra daudzus gadus, pirms saprata, ka nespēj cīnīties ar alkoholu. Citi bija pietiekami veiksmīgi, lai agrā dzīves vai dzeršanas karjeras posmā atzītu un pieņemtu, ka alkohols padara viņu dzīves nevadāmas.

Mūsu dzeršanai bija visdažādākās sekas. Daži no mums, pirms griezās pēc palīdzības AA, piedzīvoja, ka apkārtējie no viņiem novēršas. Citi bija zaudējuši ģimeni, īpašumus vai pašcieņu. Daudzi no mums neskaitāmas reizes bija nokļuvuši slimnīcās, detoksikācijas klīnikās vai slēgtās iestādēs. Mēs daudz darījām pāri mūsu ģimenēm, draugiem, darba devējiem un paši sev.

Citi no mums dzeršanas rezultātā nekad nenonāca ne ieslodzījumā, ne slimnīcās, ne arī zaudēja darbu vai ģimeni. Bet mēs visi galu galā nonācām punktā, kur sapratām, ka alkohols iznīcina mūsu dzīvi. Kad atklājām, ka nevaram dzīvot bez alkohola, mēs meklējām palīdzību AA.

Šodien, atskatoties uz savu pieredzi, mēs esam gatavi piekrist idejai, ka alkoholisms ir progresējoša slimība, kuru nav iespējams izārstēt, bet kuru var apturēt. Mēs piekrītam, ka nav kauna lieta būt slimam, ja spējam godīgi saskatīt problēmu un mēģināt ar to kaut ko darīt.

Tagad mēs zinām – ja cilvēks reiz šķērsojis neredzamo robežu starp pārmērīgu alkohola lietošanu un kompulsīvu dzeršanu (gribu – dzeru, negribu – arī dzeru), šis cilvēks vienmēr paliks alkoholiķis. Visas zināšanas, kas ir mūsu rīcībā, liecina, ka šādam cilvēkam nav iespējams atgriezties pie “normālas” sociālas iedzeršanas.

Mūsu dzeršanas karjerā bija laiks, kad bijām pārliecināti, ka mums ir tikai jākontrolē sava dzeršana, jābeidz dzert pēc otrās, piektās vai desmitās glāzes. Tikai pamazām mēs nonācām pie atzinuma, ka tieši pirmais dzēriens mums nodara vislielāko postu. Tieši pirmais dzēriens izraisa alkoholiskās domāšanas ķēdes reakciju, kas noved mūs pie nekontrolējamas dzeršanas.

Kāds ir risinājums? Mēs atzinām, ka vienatnē netiksim galā ar alkoholu. Mēs sākām apmeklēt AA sapulces un praktizēt atveseļošanās programmu, kas aprakstīta grāmatā ANONĪMIE ALKOHOLIĶI.